Ceturtais šķīvis. Elvīra uzlika uz galda ceturto šķīvi – baltu, ar zilu maliņu. Pa kreisi no sevis, kā vienmēr
Nobružāta mala, sīks robiņš pie pamatnes – šo šķīvi viņa nopirka Centrāltirgū pirms divdesmit gadiem, vēl pirms kāzām. Kaspars ienāca virtuvē, uzmeta skatienu galdam un apsēdās savā vietā. Dace atnāca nopakaļ, pameta mugursomu stūrī, apsēdās iepretim. Neviens neko neteica. Tā bija katru vakaru. Astoņus gadus pēc kārtas.
– Šodien būs borščs, – teica Elvīra, lējot šķīvjos. – Atnesa svaigas bietes. Pēteris no dārziņiem nodeva, viņam šogad raža.
Kaspars pamāja. Dace paņēma karoti. Tukšais šķīvis palika neaiztikts – tas stāvēja taisni, atspoguļojot spuldzītes gaismu bez abažūra. Elvīra apsēdās. Viņas rokas – pirksti nedaudz deformēti no darba ar šujmašīnu – nogūlās uz galda malas. Viņa paskatījās uz bērniem. Uz tukšo krēslu ar nobružāto atzveltni. Un sāka ēst. Viņu šaurajā blokmājas dzīvoklī, kur tapetes nebija mainītas kopš deviņdesmitajiem, šis rituāls bija kļuvis ierasts kā linoleja čīkstoņa gaitenī vai pilošs krāns, kuru viņa nekādi nevarēja pasaukt meistaru salabot. Četri šķīvji. Trīs cilvēki. Viens krēsls, kuru neviens neieņēma.
Kaspars atcerējās, kad tas sākās. Viņam bija astoņi gadi. Tēvs aizgāja pavasarī, kad aiz loga kusa pēdējais sniegs, bet pagalmā jau bija parādījušās pirmās peļķes, kurās atspoguļojās pelēkās Rīgas debesis. Vienkārši salika somu un izgāja. Pateica: “Man vajag aizbraukt”. Un aizbrauca. Kaspars stāvēja gaitenī un skatījās, kā tēvs aizsien auklas zābakiem – tiem pašiem, brūnajiem, ar nobružātajiem purngaliem. Tēvam bija lielas rokas ar platām plaukstām. Kaspars mīlēja šīs rokas – tās mācīja viņu braukt ar velosipēdu, turēja stūri, kad viņš baidījās nokrist.
– Tēt, – viņš toreiz teica. – Vai tu drīz?
Tēvs paskatījās uz viņu. Acis – tumšas, ar krunciņām kaktiņos. Tad novērsa skatienu.
– Nezinu, dēls.
Un aizgāja.
Kaspars gaidīja viņu pie durvīm trīs dienas. Pēc skolas apsēdās uz taburetes priekšnamā un skatījās uz slēdzeni. Gaidīja, ka noklikšķēs. Klausījās soļos kāpņu telpā – ja nu pazīstami, ja nu tēva. Bet nāca kaimiņi, māte atgriezās no darba, skraidīja sveši bērni. Viņa soļu nebija. Ceturtajā dienā māte uzklāja vakariņas četriem.
– Sēdies, – viņa toreiz teica. – Izdzisīs.
Viņš paskatījās uz lieko šķīvi. Balts, ar zilu maliņu. Tad uz māti. Viņa skatījās pa logu, un viņas mugura bija saspringti taisna – it kā iekšējs stienis neļautu saliekties. Kaspars nepajautāja. Apsēdās un sāka ēst. Viņš toreiz saprata kaut ko svarīgu. Ne vārdos – vienkārši saprata. Māte gaida. Un viņš gaidīs kopā ar viņu.
Dacei toreiz bija pieci. Viņa nesaprata, kāpēc tēva nav. Pirmajos mēnešos jautāja: “Kad tētis atnāks?”, “Vai tētis aizbrauca komandējumā?”, “Vai tētis piezvanīs?”. Pēc tam pārstāja. Māte atbildēja vienādi: “Drīz”. Dace pierada pie šī “drīz”, kā pierod pie plaisas sienā – pamani, bet nedomā. Gadi gāja. Kaspars izstiepās, kļuva platāks plecos. Žoklis kļuva kvadrātains kā tēvam – viņš to redzēja spogulī un novērsa skatienu. Dace pina tumši brūnos matus ciešā kasē, neviena izspūruša matiņa – kārtīga kā māte. Māte šuva pēc pasūtījuma, ņēma papildu darbus, atgriezās vēlu. Un katru vakaru lika četrus šķīvjus. Nekad – trīs.
Kaimiņienes čukstējās. Kaspars dzirdēja – kāpņu telpā, uz soliņa, veikalā. “Elvīra jau vēl gaida”, “Gan jau citu atradis”, “Astoņi gadi, bet viņa joprojām kā muļķīte”. Viņš savilka dūres tā, ka kauliņi kļuva balti. Klusēja. Vienreiz kaimiņš no augšas, Jāņa kungs, viņa klātbūtnē pateica:
– Met mieru, Elvīra, tiem šķīvjiem. Tavs vecis – aizmuka. Neatgriezīsies.
Māte paskatījās uz viņu mierīgi. Atbildēja:
– Paldies par padomu, Jāņa kungs.
Un turpināja likt četrus. Novembrī satumsa agri. Elvīra atnāca no darba sestajā stundā, kad laternas jau dega, bet vējš pa asfaltu dzina pirmās sniegpārslas. Somā bija bietes – lielas, tumšas, ar aplipušu zemi. Kaimiņš no dārziņiem nodeva, Pēteris. Labs vīrs, atraitnis jau kādus piecus gadus, – viņš nesa viņai dārzeņus katru rudeni. Neko neprasīja pretī. Viņai patika vārīt boršču. Gints to mīlēja. Elvīra apstājās priekšnamā, nenovelkot mēteli. Padomāja par viņu – pirmo reizi ilgā laikā atļāva sev to. Parasti viņa neatcerējās. Aizliedza. Vienkārši darīja: lika šķīvi, lika karoti, sēdās. Nedomājot. Domāt bija bīstami – varēja noslīkt.
Bet šodien biešu smarža kaut ko atgrieza. Kā viņš sēdēja pie galda, prasīja papildporciju. Kā smējās, kad Kaspars noziedās ar sarkano, un pats slaucīja viņam vaigus ar salveti. Kā teica: “Elvīra, tu esi labākā pavāre pasaulē”. Viņa atvairījās, bet pati nosarka. Divdesmit gadu pazīšanās. Piecpadsmit – laulības. Astoņi – bez viņa. Viņa novilka mēteli. Pakāra uz āķa. Iegāja virtuvē. Dace sēdēja pie galda, pildīja mājasdarbus. Algebras burtnīca, zīmulis rokā. Trīspadsmit gadu – gandrīz pusaudze. Acis novietotas nedaudz tuvāk deguna pamatnei nekā mātei, skatiens tiešs, bez izvairīšanās. Raksturs – arī tiešs. Neliekuļo, saka, ko domā.
– Mammu, – viņa teica, nepaceļot galvu, – kāpēc tu vienmēr liec četrus šķīvjus?
Elvīra sastinga pie sliekšņa. Astoņu gadu laikā – pirmā reize. Bērni nekad nejautāja. Viņa domāja, ka nejautās. Cerēja.
– Tā ir ērtāk, – viņa atbildēja un atvēra ledusskapi.
– Mēs taču esam trīs.
– Dace.
Balss izskanēja stingrāk, nekā viņa vēlējās. Elvīra pagriezās. Meita pacēla galvu, skatījās uz viņu.
– Es vienkārši pajautāju. Meitenes skolā saka, ka tas ir dīvaini.
– Ko saka?
– Nu… ka tu tēti gaidi. Kurš aizgāja. Viņas saka, ka tas ir muļķīgi.
Elvīra lēnām aizvēra ledusskapi. Piegāja pie galda. Apsēdās iepretim meitai.
– Kas tā saka?
– Visi. – Dace novērsa skatienu. – Sintija no paralēlklases. Viņas mamma stāstīja.
Elīna klusēja. Dzīvoklī tikšķēja pulkstenis – vecs, pie sienas, vēl no viņas mātes. Dace virpināja zīmuli.
– Paklausies manī, – teica Elvīra. – Cilvēki runā daudz ko. Viņiem vienmēr ir daļa par citu dzīvi. Bet tu esi mana meita. Un ja gribi zināt patiesību – prasi man. Ne Sintijai.
– Tad es arī prasu. Kāpēc četri šķīvji?
Elīna paskatījās uz galdu. Uz zilo maliņu, pazīstamu līdz pēdējam skrāpējumam.
– Tāpēc, ka mēs esam četri, – viņa teica.
Dace sarauca pieri.
– Bet tēta taču nav.
– Viņš aizbrauca. Tas nenozīmē, ka viņa nav.
Meita atvēra muti, gribēja kaut ko teikt. Tad aizvēra. Atgriezās pie burtnīcas. Elvīra piecēlās. Izņēma katlu. Rokas darīja ierasto: ieliet ūdeni, ieslēgt gāzi, sagriezt. Nazim klaudzot pret dēli – vienmērīgi, ritmiski. Dace piedzima citā laikā, viņa domāja. Viņai tēvs ir vārds bez sejas. Balss, kuru viņa varbūt atceras, bet varbūt izdomāja. Viņa viņu redzēja pēdējo reizi piecos gados. Ko var atcerēties piecos gados?
Bet Kaspars atceras. Elvīra to redzēja tajā, kā viņš skatās uz tukšo krēslu. Kā savelk dūres, kad domā, ka neviens neredz. Kā neved draugus mājās – ne reizi visā šajā laikā. Kaunas? Baidās no jautājumiem? Viņš atceras. Un klusē. Kā viņa. Borščs sāka vārīties, kad piezvanīja Inese – pāriniece no šūšanas darbnīcas.
– Elvīra, vai kaimiņu kundzes pasūtījumu pabeidzi?
– Jā, no rīta pabeidzu. Rīt atnesīšu.
– Klau, viņa grib vēl kleitu. Uz Jauno gadu. Zaļu, ar izgriezumu. Uztaisīsi?
Elvīra piespieda telefonu pie pleca, maisot katlā.
– Līdz kuram datumam?
– Līdz divdesmitajam decembrim.
– Uztaisīšu.
– Tu esi zelts, Elvīra. Bez tevis mēs pazustu.
Inese atvienojās. Elīna nolika telefonu uz galda. Vēl viens pasūtījums. Vēl naktis pie mašīnas, bet vajag. Kaspars ir izaudzis no jakas, Dacei vajag jaunus zābakus. Nauda – vienmēr nauda. Kad Gints aizgāja, viņa palika ar diviem bērniem un šuvējas algu. Pirmais gads bija briesmīgs. Aizņēmās no kaimiņiem, ņēma papildu darbus, šuva līdz trijiem naktī. Kleitas karājās kā uz pakaramā. Bērni redzēja. Kaspars vienreiz teica: “Mammu, tu ēd. Es neesmu izsalcis”. Viņam bija deviņi gadi. Pēc tam kļuva vieglāk. Atrada pastāvīgus klientus. Iemācījās taupīt. Iemācījās nečīkstēt.
Bet šķīvi lika katru dienu. Tas bija vienīgais, ko viņa sev atļāva. Kaspars atgriezās, kad borščs bija gandrīz gatavs. Nošķindēja ārdurvis, viņš pameta mugursomu istabā un iznāca virtuvē. Sešpadsmit gadi, metrs septiņdesmit astoņi, plati pleci. Tēva žoklis, mātes acis.
– Smaržo, – viņš teica.
– Vēl kādas desmit minūtes. Rokas nomazgāji?
– Mammu.
– Ej mazgā.
Viņš aizgāja. Elvīra dzirdēja ūdens troksni vannas istabā. Dace novāca burtnīcas, salika mugursomā.
– Es rīt pēc skolas pie Lienes, – viņa teica. – Mēs projektu taisām.
– Cikos būsi atpakaļ?
– Ap septiņiem.
– Labi.
Kaspars atgriezās, apsēdās savā vietā. Slapjās rokas noslaucīja džinsos – Elvīra izlikās, ka nepamanīja.
– Mammu, – viņš runāja reti, un viņa uzreiz pagriezās. – Vai tu tici, ka viņš atgriezīsies?
Trešais jautājums vakara gaitā. Vispirms Dace, tagad viņš. Elvīra nolaida karoti.
– Kāpēc tu jautā?
– Tāpat vien. Astoņi gadi – tas ir daudz.
Viņa paskatījās uz dēlu. Gandrīz pieaudzis. Pēc diviem gadiem – augstskola. Viņa gribēja, lai augstskola. Atlicināja, krāja. Viņš zināja – neteica, bet zināja.
– Ticu, – viņa teica.
Kaspars pamāja. Paklusēja. Tad pajautāja:
– Bet ja neatgriezīsies?
Elvīra piegāja pie plīts. Izslēdza gāzi. Pastāvēja, skatoties tvaikos, kas cēlās no katla.
– Tad es gaidīšu tālāk.
Kaspars neatbildēja. Piecēlās, izņēma šķīvjus no skapja. Četrus. Uzlika uz galda – kārtīgi, pierasti. Ceturto – pa kreisi, savā vietā. Viņš to vienmēr darīja. Kopš astoņu gadu vecuma. Viņa nelūdza.
– Paldies, – viņa klusi noteica.
Kaspars paraustīja plecus. Apsēdās atpakaļ. Dace skatījās uz viņiem abiem. Klusēja. Viņi vakariņoja klusējot. Borščs bija biezs, tumši sarkans – tāds, kādu Gints mīlēja. Dace ēda ātri, Kaspars – lēni, skatoties šķīvī. Elvīra gandrīz neēda. Skatījās uz tukšo krēslu. Aiz loga kļuva tumšs. Laterna iepretim mirgoja – laikam izdega. Vējš sitās stiklos. Novembris – tumšākais mēnesis Latvijā. Līdz Jaunajam gadam vēl tālu, bet aiz loga jau nav ne gaismas, ne siltuma.
Astoņi gadi – tas ir daudz. Tā ir Dace no piecgadnieces līdz pusaudzei ar tiešu skatienu un jautājumiem, uz kuriem nav atbilžu. Kaspars no zēna, kurš gaidīja pie durvīm, līdz gandrīz vīrietim ar tēva žokli un klusēšanu, kurā ir visa dzīve. Viņa pati – no trīsdesmit četriem līdz četrdesmit diviem. Bet šķīvis stāvēja savā vietā. Katru dienu. Dažreiz, kad bērni gulēja, Elvīra apsēdās iepretim šim krēslam un runāja. Ne skaļi – galvā. Stāstīja, kā pagājusi diena. Kā Kaspars dabūjis devītnieku fizikā, un skolotāja teica, ka viņam ir dotības.
Kā Dace iemācījusies pīt franču bizes un tagad pin draudzenēm par šokolādēm. Kā darbā paaugstināja likmes un tagad var atlikt Kasparam ziemas jakai – viņš no vecās izaudzis, piedurknes par īsām. Viņa runāja ar tukšo vietu, jo citādi nevarēja. Jo viņš bija – tur, kaut kur. Viņa zināja. Juta. Nebija zvanu. Nebija vēstuļu. Gints pazuda, kā pazūd ūdens smiltīs – tikai mitrs pleķis, bet pēc tam arī tā vairs nav. Viņa nemeklēja. Nezvanīja viņa radiem – tie tāpat skatījās šķībi, uzskatīja viņu par vainīgu. “Nenoturēji,” teica viņa māte vienreiz. Elvīra nolika klausuli un vairs nezvanīja.
Varbūt arī bija vainīga. Strādāja daudz, nogura. Nepamanīja, kā viņš atsvešinās. Kā vakaros klusē, blenžot televizorā. Kā pārstāja smieties. Bet viņa gaidīja. Katru vakaru, liekot šķīvi, viņa gaidīja.
– Mammu, – Kaspara balss viņu atgrieza. – Tev viss kārtībā?
Viņa pamirkšķināja. Paskatījās uz dēlu. Uz šķīvi sev priekšā – gandrīz pilnu.
– Jā. Aizdomājos.
Kaspars pamāja. Dace paēda, atstūma šķīvi.
– Es pie sevis. Algebra.
– Labi.
Viņa aizgāja. Kaspars palika. Palīdzēja novākt no galda – klusējot, kā vienmēr. Elīna novērtēja šo klusēšanu. Ar to bija vieglāk nekā ar vārdiem. Viņa mazgāja traukus, kad atskanēja klauvējiens pie durvīm. Ne skaļš. Piesardzīgs. Ne kaimiņu – kaimiņi zvanīja vai klauvēja skaļi, pārliecinoši. Elvīra sastinga. Rokas ziepju putās. Ūdens tecēja no krāna. Klauvējiens atkārtojās. Trīs sitieni. Pauze. Vēl divi. Viņa pazina šo klauvējienu. Gints vienmēr klauvēja tā – trīs un divi. Viņa paradums. Viņa atcerējās. Elvīra aizgrieza krānu. Noslaucīja rokas dvielī – lēnām, rūpīgi, it kā tam būtu nozīme. Paskatījās uz Kasparu. Viņš stāvēja ar šķīvi rokās, nekustējās. Skatījās uz viņu.
Viņa izgāja gaitenī. Piegāja pie durvīm. Viņa nepaskatījās actiņā. Neprasīja “kas tur”. Vienkārši atvēra. Uz sliekšņa stāvēja vīrietis. Ap piecdesmit. Pelēcīgs. Izkāmējis – žakete karājas uz pleciem. Acis – pazīstamas, tumšas, ar krunciņām, kuru agrāk nebija. Mati – īsi, ar sirmumu pie deniņiem.
– Elvīra, – viņš teica.
Balss dobjāka nekā agrāk. It kā runātu no ūdens apakšas. Pauzes starp vārdiem – par sekundi garākas. Gints. Viņa stāvēja durvīs. Skatījās uz viņu. Viss, ko viņa gaidīja, kam ticēja, kā dēļ lika šo nolādēto šķīvi katru vakaru – lūk, tas stāv viņas priekšā.
– Es nezināju, – viņa balss aizlūza. – Vai drīkst. Nākt.
Viņa neatbildēja. Nevarēja. Kakls aizžņaudzās, un vārdi – ja tie bija – palika kaut kur iekšā. Soļi aiz muguras. Kaspars izgāja gaitenī. Šķīvis joprojām rokās – viņš aizmirsa nolikt. Skatījās uz tēvu. Klusējot. Žoklis saspiests, kauliņi balti. Tad pārveda skatienu uz māti. Dace izskatījās no istabas. Acis – kā apakštasītes, mute puspavērta. Viņa tēvu atcerējās tikai no fotogrāfijām, kuras māte nebija novākusi. Stāvēja uz plaukta – kāzu, ar bērniem, no atpūtas pie jūras. Viņa skatījās uz tām dažreiz. Salīdzināja.
– Tas ir viņš? – viņa klusi pajautāja.
Elīna paskatījās uz viņu. Uz Kasparu. Uz Gintu.
Tad teica:
– Borščs vēl silts. Sēdies.
Gints stāvēja uz sliekšņa. Nekustējās. Acis – mitras.
– Elvīra…
– Nāc iekšā. Auksti.
Viņš pārkāpa slieksni. Aizvēra durvis aiz sevis. Lēnām, kā cilvēks, kurš baidās, ka viņu izdzīs. Elvīra pagriezās un aizgāja uz virtuvi. Neatskatījās. Zināja – viņš nāk nopakaļ. Dzirdēja viņa soļus – smagus, nogurušus. Tukšais krēsls – tas pats, ar nobružāto atzveltni – stāvēja savā vietā. Blakus – šķīvis ar zilo maliņu. Gints ienāca virtuvē. Apstājās. Skatījās uz galdu. Uz krēslu. Uz šķīvi. Tad uz Elvīra.
– Tu… – viņš nepabeidza.
– Katru dienu, – viņa teica. – Astoņus gadus.
Viņš aizvēra acis. Pastāvēja tā – sekundi, divas. Tad atvēra. Seja – mitra.
– Es neesmu pelnījis.
– Ne tev to lemt.
Viņš apsēdās. Viņa rokas nogūlās uz galda – lielas, raupjas, ar ieēdušiem traipiem no darba. Citādas rokas nekā agrāk. Toreiz viņš strādāja ofisā. Tagad – redzams, ka fizisks darbs. Elvīra paņēma pavārnīcu. Ielēja viņam boršču – to pašu, tumši sarkano, ar svaigajām bietēm no Pētera. Kaspars ienāca. Lēnām. Nolika šķīvi uz žāvētāja – to, kuru turēja visu šo laiku. Apsēdās savā vietā. Klusējot. Dace – iepretim. Viņa skatījās uz tēvu, kā skatās uz cilvēku, kuru redzējusi tikai sapnī. Vai fotogrāfijā. Viņš bija citāds nekā attēlos. Vecāks. Nogurušāks.
– Es domāju, ka jūs pārvācāties, – Gints teica. Balss trīcēja. – Domāju, tu izmeti manas mantas. Domāju, ienīsti.
– Nedomā, – Elvīra pārtrauca. – Ēd.
Viņš paņēma karoti. Rokas trīcēja – varēja redzēt, kā metāls šūpojas. Elvīra apsēdās. Savā vietā. Četri šķīvji – un visi aizņemti. Pirmo reizi astoņu gadu laikā. Pulkstenis tikšķēja pie sienas. Vējš sitās logā. Borščs dzisa. Kaspars paskatījās uz māti. Viņa tik tikko manāmi pamāja. Viņš saprata. Viņa gaidīja. Viņa zināja. Dace klusēja. Skatījās te uz tēvu, te uz māti, te uz šķīvi. Tad pēkšņi pateica:
– Tāpēc tad tas bija.
Elvīra paskatījās uz viņu.
– Ceturtais šķīvis, – teica Dace. – Tu viņu gaidīji. Visu šo laiku.
– Jā, – Elīna atbildēja. – Gaidīju.
Gints nolaida karoti. Paskatījās uz sievu. Viņa lūpas notrīsēja, seja saviebās – viņš mēģināja kaut ko pateikt un nevarēja.
– Man vajadzēja agrāk, – viņš beidzot izdvesa. – Man vajadzēja… Es…
– Tu atnāci.
Viņa nepateica “viss ir labi”. Nepateica “es piedodu”. Neizmetās apskāvienos. Vienkārši: tu atnāci. Ar to pietika. Pagaidām – pietika. Gints pamāja. Paņēma karoti. Piecēla pie mutes.
– Garšīgi, – viņš klusi noteica. – Kā agrāk.
Elvīra neatbildēja. Skatījās, kā viņš ēd. Kā kustas rokas – tās pašas, kas mācīja Kasparu turēt stūri. Kā kustas muskuļi pie vaigu kauliem. Kā nolaižas pleci – lēnām, it kā smagums noslīdētu. Kaspars sāka ēst. Klusējot, kā vienmēr. Neskatījās uz tēvu – skatījās šķīvī. Bet ēda. Neaizgāja. Dace – nopakaļ. Arī klusējot. Paņēma karoti, pasmēla zupu. Norija. Gints ēda lēni. Apstājās, nolika karoti, atkal paņēma. Pirksti joprojām trīcēja. Pēc desmit minūtēm viņš atstūma šķīvi. Tukšu.
– Paldies, – viņš teica.
Elīna pamāja. Klusēšana ilga ilgi. Pulkstenis tikšķēja. Aiz loga dūca vējš.
Kur viņš bija pazudis?
Kāpēc atgriezās? Turpini lasīt, lai uzzinātu atbildes
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
